1933. gada jūlijā notika kratīšanas "Pērkonkrusta" vasaras mītnē Majoros un Gustava Celmiņa dzīvoklī, bet 1. augustā iekšlietu ministrs ierosināja organizāciju slēgt. 15. augustā kā iespējamā "Pērkonkrusta" aizsegorganizācija tika reģistrēta "Jaunā Latvija".

15. decembrī Saeima nobalsoja par sociāldemokrātu iesniegto lēmuma projektu par "Pērkonkrusta" slēgšanu. Rīgas apgabaltiesas adminstratīvā nodaļa 19. decembrī apturēja "Pērkonkrusta" un "Tēvijas Sarga" darbību "līdz lietas izskatīšanai pēc būtības". 22. decembrī tika arestēts laikraksta "Pērkonkrusts" atbildīgais redaktors A.Zēbauers un konfiscēta nodrukātie laikraksta eksemplāri. 1934. gada 30. janvārī Rīgas apgabaltiesa pieņēma galīgo lēmumu par "Pērkonkrusta" slēgšanu. Tika arestēti 35, bet izdarītas kratīšanas 300 pērkonkrustiešu dzīvokļos. Vienlaikus tika slēgta arī sporta biedrība "Tēvijas Sargs".

12. februārī sāka iznākt laikraksts "Taurētājs", taču jau 17. martā ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu "Jaunās Latvijas" darbība tika apturēta. 20. martā Saeima nolēma uzdot valdībai atlaist no darba valsts iestādēs, kā arī izslēgt no aizsargiem tās personas, kas darbojas vai ir darbojušās "Pērkonkrustā", "Tēvijas Sargā" vai "Jaunajā Latvijā". Tajā pašā dienā tika reģistrēta vēl viena pērkonkrustiešu aizsegorganizācija - Kultūras un sporta veicināšanas biedrība "Dzimtene".

Redzot, ka likumīgā ceļā pie varas nokļūt pērkonkrustiešiem neļaus, Gustavs Celmiņš nolēma rīkoties. 10. maijā vairāki simti pērkonkrustiešu ar lielgaballaivām izbrauca uz Ložmetējkalnu, kur proklamēja Latviešu Latvijas valsti. Pasākuma dalībnieki parakstīja uzticības zvērestu Gustavam Celmiņam.

Pēc viltusnacionālista Kārļa Ulmaņa apvērsuma 15. maijā "Pērkonkrusts" turpināja darbību pagrīdē, darbojoties devītnieku un trejdevītnieku (27 personas) grupās un izdodot nelegālu izdevumu "Ziņojums". 13. jūnijā pērkonkrustiešu sapulces laikā tika arestētas 97 personas, ieskaitot Gustavu Celmiņu. 1935. gada 26. un 27. februārī notikušajās kara tiesas sēdēs Gustavam Celmiņam un vēl 12 cīņas biedriem piesprieda cietumsodus. Galvenā apsūdzības daļa bija balstīta uz sodu likuma 71. pantu - "par sastāvēšanu nelegālā organizācijā, kuras mērķis musināt uz nepaklausību valsts varas likumīgiem rīkojumiem un, lietojot varas darbus, gāzt Latvijā pastāvošo nacionālo valdību un ministru kabinetu un sagrābt valsts varu savās rokās."

Turpmāk pērkonkrustieši pulcējās kopā dievturu rīkotos pasākumos. "Pērkonkrusta" vadību pēc diviem cietumā pavadītiem gadiem pārņēma Ernests Plāķis. 1937. gada 14. maijā viņš kopā ar vēl 31 pērkonkrustieti tika arestēts un 1938. gada jūlijā notiesāts. 1937. gada 13. novembrī pēc atbrīvošanas no apcietinājuma Gustavu Celmiņu izraidīja no Latvijas. 1938. gadā viņa vadibā darbību uzsāka "Pērkonkrusta" ārzemju sakaru birojs. Latvijā "Pērkonkrusta" vadību uzņēmās Ādolfs Šilde.

Ulmaņa režīma laikā pavisam tika apcietināti gandrīz tūkstots pērkonkrustiešu un aptuveni divi tūkstoši atlaisti no darba. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā pērkonkrustieši bija pirmie represiju upuri, viņu aresti sākās jau 5. jūlijā. Tie, kas jau atradās cietumos, tika deportēti uz PSRS.

Pēc Latvijas atbrīvošanas no boļševiku ordām 1941. gadā jūnijā Latvijā atgriezās Gustavs Celmiņš un vēl virkne citu pērkonkrustiešu. "Pērkonkrusts" kā vienīgā latviešu polītiskā organizācija atjaunoja legālu darbību. Īsā laikā "Pērkonkrustā" iestājās aptuveni 15 000 biedru. 25. jūlijā Gustavs Celmiņš Austrumu okupēto apgabalu ministram Rozenbergam piedāvāja dibināt divas latviešu pērkonkrustiešu divīzijas cīņai Eiropas karagājienā pret boļševismu. Taču vācu militāristi pieļāva ļoti lielu kļūdu - 17. augustā "Pērkonkrusts" tika slēgts.

Lielākā daļa pērkonkrustiešu iesaistījās pretestības kustībā, taču neliela daļa ar Ādolfu Šildi priekšgalā no "Pērkonkrusta" izstājās un kļuva par kolaborantiem. Gustavs Celmiņš, lai gan strādāja vācu adminstrācijā, vadīja "Pērkonkrusta" pagrīdes darbību un organizēja pagrīdes izdevumu "Tautas Balss" (1942), "Vēstījums" (1943) un Latvju raksti "Brīvā Latvija" izdošanu. 1944. gada 14. martā Gestapo Gustavu Celmiņu arestēja. Šajā laikā tika arestēti arī citi cīņas biedri un pamazām "Pērkonkrusta" darbība apsīka.

Pēc 4. maija republikas neatkarības pasludināšanas neliela cilvēku grupa ar Juri Reču priekšgalā pieņēma "Pērkonkrusta" vārdu. Viņi kļuva plašāk pazīstami ar mēģinājumu saspridzināt kauna traipu Rīgas sirdī - sarkano okupantu uzvaras pieminekli, naktī no 1997. gada 5. uz 6. jūniju.

UZMANĪBU !!!

Meklējam visa veida informāciju un materiālus par Gustavu Celmiņu un "Pērkonkrustu": presi, grāmatas, fotogrāfijas, audio un video ierakstus. Īpaši meklējam Gustava Celmiņa sarakstīto grāmatu "Eiropas krustceļos" (Heidenheima: Dzintarzeme, 1947. 200 lpp.). Rakstiet uz patriots@names.lv.

Par latviešu Latviju, Cīņai sveiks!