Latvieši un latvietes, cīņas biedri! Lai gan ir pagājuši tikai pusotra gadi, kopš cīņu par latviešu Latviju esam uzsākuši, un lai arī šodien paiet taisni gads, kopš pirmā pret mums uzsāktā vajāšanas kampaņa lika uzmanīt plašākām tautas aprindām, šie tautas dzīvē tik nenozīmīgie laika sprīži ir nostādījuši mūsu organizāciju un viņas vadību uzdevuma priekšā, kāds līdz šim nav piekritis nevienai polītiskai organizācijai vai partijai.

Atklāti un skaidri, bez atrunāšanāš iespējas latviešu tauta mums šodien prasa ne vairāk un ne mazāk: Vai jūs esat tie, kas latvieti padarīs par kungu savā zemē, kas mūsu tautu un valsti izgābs no posta un sabrukuma?

Mēs zinām, ka šos jautājumus vairs reti kāds stāda ziņkārības vai citu sīku iemeslu dēļ, mēs zinām, ka visa mūsu tauta tos stāda ar bažīgām cerībām, cieši raugoties mums acīs. Un tie daudzie tūkstoši latviešu, kas mēnešiem ilgi Pērkonkrusta laikraksta slejās ir meklējuši viņus apmierinošu atbildi uz minētiem jautājumiem, tie daudzie tūkstoši Rīgas latviešu, kas šodien pārpildīja mūsu rajonu sapulces, un jūs, kas esat šurp nākuši, lai izšķirtos par to, vai tālāk šaubīties, vai sākt cerēt, sajemat tikpat skaidru atbildi: mēs esam tie!

Ne tāpēc, ka esam "mācējuši" pievilināt pilnas zāles klausītāju, ne tāpēc, ka laikrakstu Pērkonkrusts izķer tik neticami lielā skaitā, arī ne tādēļ, ka par mums nedēļām ilgi rakstīja, runāja, lādējās, mūs terrorizēja, spīdzināja, zobojās, izsmēja, mums pierakstīja visus elles grēkus un īpašības. Viss tas ir tikai atspīdums, atbalss no pamata cēloņa, īstā kodola.

Mēs tāpēc esam "tie", kas no pirmā tapšanas brīža līdz šai dienai bez pārtraukuma un izlēcieniem savu darbu esam darījuši nevis ar žīdisku pašreklāmu, bet gan saskaņā ar latviešu tautas patiesiem tikumiem un īpašībām: ar goda prātu, veselu sajēgu, drosmi un izturību.

Lai uzrāda mums kāds jel mazāko savtīgumu vai blakus nodomu, izlikšanos vai vieglprātīgu rīcību, gļēvulību vai izvairīšanos no grūtībām!

Protams, tas pats par sevi vēl nav pierādījums un daudzus no jums ja daudz stiprinās gan ticībā, bet ne pārliecībā. Bet arī pārliecībai piegādāt drošus un izturīgus pamatus mums nerada grūtības un taisni tas arī ir šīs priekšpusdienas sapulču, kā arī šīs sanāksmes patiesais uzdevums. Ne tāpēc nerada grūtības, ka mēs pierādījumu motivēšanai nepiegrieztu vērību, raudzītos viegli, bet gan tāpēc, ka būtisko pamatu atrašana, apstrādāšana un iemūrēšana latviešu Latvijas pamatos ir bijusi vadības nopietnā nodarbošanās visu šo laiku un pat pirms kustība dabūja organizātorisku veidu. Nekas mūsu programmā un mūsu izdevumos nav piejemts skata vai aģitācijas pēc. Viss ir pārdomāts un pārbaudīts un, ja jums vienam otram šodien varbūt likās, ka cb prof. Plāķa iztirzājumiem ar mūsu tautas likstām un nejedzībām ir stipri patāla radniecība, tad mēs to katēgoriski noraidām. Jo cb Šildes izklāsts mums rādīja, ka arī citas tautas savā nacionālās patstāvības atgūšanas cīņā ir rīkojušās līdzīgi, pie kam zīmīgi bij' piemēri, ka mazāka nolaidība vai ieiešana kompromisos neizbēgami radīja bīstamas sekas, kurpretim dzelzs konsekvence un izturība matēmatiski ir novedušas pie uzvaras.

Skauģi un nelabvēļi mums pārmet, ka mēs savu programmu un reogranizāciju esam patapinājuši no ārzemēm, t.i. akli atdarinot itāļu fašismu vai vācu nacionālsociālismu. Mēs neliedzam, ka šo kustību literātūrā Pērkonkrusta vadība savas acis nevienu reizi vien ir metusi. Un ne tikai to, tā pat veselus nolikumus no šo kustību dogmām vai iekārtas ir atzinusi par vērtīgiem. Piemēram, fašisma jēdzienu par nācijas un valsts kopību, kā arī kooperātīvās iekārtas principiem, bet no nacionālsociālisma individuālās propagandas un akvizīcijas pajēmienus. Bet reizē ar to mums jāatzīstas, ka mūsu vadūbai nebūt nav sveši arī Marksa Kapitāls un zemes paradīžes tautsaimnieciskie pamati. Katrā ziņā tā tos ir uztvērusi dziļāki un plašāki nekā tie marksisma dienderīši, kas patlaban še rātni sēž jūsu vidū kā savu maizes tēvu - žīdu - izlūki un ziņotāji. Mēs neuzskatām par noziegumu pārjemt to, kas mūsu tautai ir noderīgs un apstākļiem pielāgotā veidā spēj pacelt latviešu nacijas starptautisko svaru un viņas visu šķiru labklājību. Priekšnoteikums ir, ja to dara ar labu nodomu un saprātu.

Ar teikto gribu tikai pasvītrot, ka mēs nebīstamies no pārmetuma, ka kaut ko esam pajēmuši no ārvalstim. Jo, ja griam būt konsekventi, tad jau dēmokrātisms, bez izjēmuma un pie tam pilnīgi nepārgremotā veidā ir pārjemts no ārzemēm. Par marksismu nemaz nerunājot.

Īstenībā tie pārjēmumi ir ļoti maz nozīmīgi, jo lielais vairums mūsu programmā tomēr ir pašu latviešu galvu ražojums, un nav jau mūsu vaina, ka citur pirms vai pēc mums nāk pie līdzīgām atziņām.

Nolikumi, kas ietverti mūsu programmā un viņas paskaidrojumos, ir pietiekoši plaši un vienpusīgi, lai uz viņu pamata uzbūvētu latviešu Latvijas valsti. Viņus visus šeit iztirzāt nav mans nolūks un uzdevums. Sintetiskā ceļā izlobot no viņiem četrus pamatnoteikumus, mēs dabūjam Pērkonkrusta polītisko bāzi:

1. Suverēnā vara Latvijā pieder latviešu tautai.
2. Nācijas labums stāv augstāk par individuālo brīvību.
3. Iekšējā kolonizācija ir valsts saimniecības priekšnoteikums.
4. Tautas vēlētu valsts prēzidentu uz 5 gadiem, arodu parlamentu, no valsts prēzidenta atkarīgu valdību.

Latviešu Latvijā minoritātu jautājuma nemaz nebūs. Būs viena tauta latvieši, kas še vēl kādu laiku uzturēsies. Tas nozīmē, ka mēs uz visiem laikiem un bez mazākā ierobežojuma atsakāmies no pilsoniski-līberāliem aizspriedumiem nācionālā jautājuma uztverē, atsakāmies no it kā vēsturiskiem, hūmānitātes vai citiem ierobežojumiem par labu vienam mērķim - latviešu tautas labumam. Mūsu Dievs, mūsu ticība, mūsu dzīves jēga, mūsu mērķi ir latviešu tauta, kas viņas labklājību mūsu zemē neveicina, ir mūsu pretinieks.

Mūsu attiecībās pret dažādām tautībām, kas pagaidām mūsu zemē vēl mīt, nav nekādu gradāciju pēc viņu vērtības vai noderības. Divās grupās mēs dalām: 1) igauņi un leiši, kurus mēs par svešām tautībām nemaz neuzskatām; 2) žīdi, vācieši, poļi, krievi.

Visi otrā grupā ir "nelatvieši" un kā tādiem tiem latviešu Latvijā nav paredzēta nekāda loma. Un lai tie radītu skaidrību mūsu viedoklī nācionālajā jautājumā, es izlietoju šo vietu lai deklārētu, ka, ja kāda no minētām tautībām, piemēram, vācieši iedomā sevi pie Pērkonkrusta valdības ar priekšrocībām apveltītu, tad lai tā tādas ilūzijas uz visiem laikiem atmet.

Es katēgoriski noraidu visāda veida provokācijas, kādas izplata par mums minoritātu jautājumā. Un ja deputāts Breikšs, apgalvodams par Pērkonkrusta Vadoni, ka tam vai viņa ģimenei esot sakari un attiecības ar vāciešiem ir domājis mani, tad es izlietoju šo vietu, lai apliecinātu, ka Saeimas deputāts, dēmokratiskā centra līderis Jānis Breikšs melo.

Tāpat kā nekas mūsu programmā nav mākslīgi, aģitācijas vajadzībām radīts, tā arī šis viedoklis ir no visām pusēm pamatots.

1. Mēs uzskatām, ka latviešu tautai visā plašā pasaulē ir tikai viena vieta, kur tā var apmesties - Latvija, kurpretim citām tautām ir savas dzimtās zemes.
2. Lai savu nācionālo patstāvību un neatkarību noturētu, īpatnējos ģeogrāfiskos apstākļos ir vajadzīga viengabalainība.

Vai tas saskan ar ētiku un kādiem tur dēmokratiskiem principiem, tas mums ir gluži vienalga, mums no svara ir tikai latviešu tautas labums.

Ar vienu vārdu - Latviešu Latvijā būs tikai latvieši.

Kā to sasniegt? Fiziski iznīcināt visus nelatviešus kā to Krievijā dara žīdi ar krieviem, kur 10 miljoni šurp vai turp nespēlē lomu - to neizturētu mūsu paaudzes nervi un tas arī nemaz nav vajadzīgs, jo naida pret kādu tautību viņas tautības dēļ mums nemaz nav. Ir daudzi un dažādi līdzekļi, ar kuriem var panākt to pašu. Pamazām pēc noteikta plāna mēs atjemsim nelatviešiem polītiskas tiesības un eksistences iespējamības. Atkal bez izjēmumiem. Rezultātā viena daļa izceļos uz savām pamata zemēm, viena daļa atgriezīsies latviešu tautas klēpī, no kuras tā dažādos laikos un apstākļos tikusi atrauta vai aizgājusi (piemēram, baltkrievu un poļu Kruminski, Lapinski, utt.).

Mēs nevaram uzstādīt prasību pēc bioloģiskas rases tīrības, jo tīra latviešu tipa nemaz nav. Bet gan mēs varam panākt, ka tāds, no svešu nāciju ietekmēm atbrīvots, ar laiku kristallizējas. Un uz to Pērkonkrusts strādās. Mūsu ceļš šai laukā būs garāks un grūtāks kā daudzām citām tautām, bet taisni tāpēc tas ir jāsāk plaši, sistemātiski, jo bez tā mēs nemaz nevaram domāt savu patstāvību pasaules lieceļa malā noturēt. Pakāpeniski, protams.

Tas ir Pērkonkrusta bāzes pirmais balsts: latviešu Latvija. Konsekventi izvests (un citādi mēs arī nemaz neprotam strādāt), tas pašos pamatos pārkārto nācionālo status quo, bet arī tikai tādā veidā tas spēj nodrošināt mūsu patstāvību.

Mēs atsakāmies no individuālās brīvības tiesībām par labu savai nācijai un viņās izpaudumam - valstij. Latviešu Latvijā atsevišķs individs ir tikai tikdaudz vērts, cik tas ir derīgs nācijai. Arī šis nolikums, cik maz nozīmīgs tas izliekas, radikāli pārkārto līdzšinējo sabiedrisko struktūru un valsts iekārtu. Ja 1. nolikuma ilūzijas jāzaudē vienai minoritātei, tad še tās zaudē pilsonība kā šķira. Tā pilsonība, kas uz mums raugas kā uz glābējiem, lai pasargātu viņās materiālo labklājību neskārtā veidā. Pērkonkrusts atzīst vienotu tautu un tāpēc Latviešu Latvijā šķiru nebūs.

Un atkal jāsaka, ka tas nav izgudrojums pie zaļā galda, bet gan nolikums, kas pamatojas pašā dzīvē.

Pērkonkrusta uzskats ir, ka atsevišķs indivīds, nācija un valsts ir nekad nešķirams sadarbības komplekss. Neviens nevar bez otra atsevišķi eksistēt, bet nepārtraukta darba ritmā viens otru papildina un atbalsta. Valsts, pēc Pērkonkrusta domām, nav astevišķu interešu grupu, respektīvi, šķiru jūridiski-polītisks konstruējums, bet gan organiska būtne, kuras pamatā ir dzīvs indivīds. Latvijā - latvietis, bet ne šķira. Valstij ir ne tikai tiesība, bet pienākums piespiest tos, kas labprātīgi negrib sadarbībā iekļauties. Tāpēc rūgti maldās jeb apzināti melš niekus tie, kas mūs grib ietilpināt tā saucamajos "pilsoņos", un vēl vairāk tie, kas domā saskatām mūs pie tam vēl kādā "spārnā".

Mēs atzīstam tikai vienotu latviešu nāciju, un mūsu acīs tikpat kaitīgs ir marksists, kas šo vienību grauj kā tā saucamais pilsonis, kas ar savu savtīgo rīcību, šaursirdību vai nevēlēšanos izprast sava tautas brāļa strādnieka dibinātas vajadzības, to par tādu padara.

Mēs uzskatām, ka tam nācijas loceklim, kam Latvijas daba un apstākļi ir devuši iespēju iegūt plašākos apmēros materiālas vērtības vai izglītību, ir pienākums daļu no tiem labprātīgi, bez uzaicinājuma atdot visai tautai, ka tas nevar ar savām bagātībām noslēgties šaursirdīgā egoismā.

Mūsu pilsonība šai ziņā ir grēkojusi. Viens otrs varbūt še saskatīs komūnisma pazīmes. Tām nav pamata. Prīvātu īpašumu un personīgu iniciatīvu joprojām mēs atzīstam. Privātu īpašumu - bet ne individuālo anarchiju, kas saimnieciskā laukā noved pie chaosa, bet kultūrāli-sabiedriskā laukā pie nesamērībām. Augsti hūmanas būtnes, pārsalcināti individi, no kuriem nācijai nekāda labuma nav, navajaga mākslīgi radīt.

Ir saprotams, ka mūsu nolikumam ir tālu ejošas sekas ir visās sadzīves nozarēs, bet visas tās tuvāk iztirzāt nav iespējams.

Pagātnei lai strīpa pāri. Neviens latviešu Latvijā neieiet ar priekšrocībām, neviens tiesībās ierobežots. Visi latvieši un latvietes bez izglītības, aroda vai mantas stāvokļa atšķirības ir vienādi.

Trešais nolikums par pareizā samēra atgūšanu starp pilsētu un lauku iedzīvotājiem izriet no abiem iepriekšējiem nolikumiem. Viņa pamatos ir tikpat valsts drošības kā arī saimnieciski iemesli. Drošība prasa, lai mūsu zemē nebūtu tukšums, lai iespējami lielāks latviešu skaits būtu novadīts atpakaļ pie zemes un ar to saaudzis. Tas tāpēc, lai kāda zināma lielvalsts netiktu iekārdināta tukšumu aizpildīt ar saviem "baueriem".

Saimnieciskas dabas prasība ir, lai pilsētās mākslīgi savilinātas un ieplūdušas darba rokas tiktu lietātas tur, kur pēc tam ir lielākais pieprasījums. Mūsu pilsētas tikpat no saimnieciskā kā arī no nācionālā viedokļa raugoties ir mums par lielu, kurpretim zemes, ja to plašākā mērā kultivētu, pietiktu visiem. Bez sevišķām pūlēm varētu kādus 100000 latviešus izjemt no pilsētām un nodrošināt ar zemi un maizi uz laukiem. Ar to jūtami rēgulētos darba tirgus tikpat pilsētās kā arī uz laukiem. Protams, tāda parvietošana ir tikai priekšnoteikums racionālai saimnieciskai polītikai, bet bez tā arī nav domājams to ievadīt pareizās sliedēs. Ja visas tās milzu summas, ko valdība 12 gadu laikā ir atvēlējusi mākslīgai bezdarbnieku armijai, būtu izlietātas zemes kultivēšanai un jaunas zemniecības nometināšanai un nostiprināšanai, krize šodien nemaz nebūtu.

Bet, lai visu to varētu izvest dzīvē, ir nepieciešama stingra, neatkarīga valsts izpildu vara. Tāpēc ceturtais nolikums prasa, lai valsts prēzidentu vēl tauta uz 5 vai 7 gadiem, lai prēzidentam būtu tiesība sastādīt valdību un lai ar likumdošanas darbu nodarbotos arodu parlaments. Pie tadas kārtības tiktu atrisināts nācionālai kā arī tieši lietderības jautājums. Nācionālais tāpēc, ka par prēzidentu pat tagadējos apstākļos varētu tikt ievēlēts tikai latvietis, kas satādītu tīri latvisku valdību, lietderības tai ziņā, ka valdība būtu droša un neatkarīga uz 5-7 gadiem, kāds laiks ir pietiekošs, lai izdarītu plaša vēriena pārkārtojumus valstī.

Un tā kā resoru vadītāji būtu neatkarīgi no deputātu uzbāzībām un terrora, tiem rastos ne tikai iespēja, bet arī nepieciešamība pārkārtot savus departamentus pēc lietderības principiem un nevis pēc partiju iegribām. Rezultātā varētu valsts aparātu atbrīvot no partiju ielikteņiem-neprašām, varētu bez grūtībām samazināt ierēdņu skaitu par 1/3, bet patiesiem aroda ierēdņiem nodrošināt viņu tiesisko un pat uzlabot materiālo stāvokli.

Citiem vārdiem runājot, mūsu mērķi ir:

Padarīt latvieti par kungu savā zemē vārda patiesā nozīmē un nevis tikai par muižkungu, vai prokūristu. Latviešīem līdz šim ir vairums akcijās, bet ne vairākums valdē un padomē.

Iekārtot še latviešu tautai mītni bez apakšīrniekiem. Radīt apstākļus, lai latvietis varētu būt lepns uz savu valsti un viņas iekārtu.

Lai tam nekur tik labi neklātos kā Latvijā.

Lai minoritātu kongresi vairs neslavē mūsu progresivitāti, lai žīdu ēmigranti neliela mūsu viesmīlību, mēs dosim gandarījumu savai tautai.

Mēs dosim gandarījumu vecākai paaudzei, kas no Latvijas gaidīja atpestīšanu no vācu un krievu pārestībām. Pie mūsu valdīšanas taisnības kausam būs pilnīgs svars.

Mēs dosim gandarījumu neatkarības cīnītājiem. Lai visi tie, kas no viņiem vēl būtu dzīvi, nebūtu spiesti ar rūgtumu atcerēties savu uzupurēšanos, bet dabūtu taisnīgu atmaksu.

Mēs dosim gandarījumu visiem darba darītājiem. Lai strādniekam vai uzjēmējam, brīvo profesiju darbiniekam vai ierēdnim, tirgotājam vai māksliniekam tiktu nodrošināti viņa darba augļi. Lai dakterim un inženierim, kas ar neticamu atsacīšanos no dzīves ērtībām bija veicis savas studijas, nebūtu jāredz, ka viņa vietu iejem žīds vai cits sveštautietis.

Mēs dosim gandarījumu jaunajai latviešu paaudzei, lai tā, dzīves cīņa dodoties, pēc gada nesaplaktu aplauztiem spārniem intelligento bezdarbnieku kadros.

Tiktālu par mūsu mērķiem. Tos var uzskatīt par ļoti vispārīgiem. Tā nav nejaušība. Mēs savus mērķus formulējam līdz ar mūsu augšanu, proporcionāli mūsu spēkam. Ja no sākuma pietika ar Latviju latviešiem - latviešiem darbu un maizi, tad šodien jau drīkstam sniegt norādījumus par to, kā to izvest, par mūsu pamata domām nāčionālā, valsttiesiskā un sociālos jautājumos. Kas ir patiess cīnītājs, tam pietiek ar Latviju latviešiem, skeptiķus un daudzos kritizētājus arī plašāka programma nepārliecinās. Jo ne jau teorija, doktorīna ir tā, kas rada fanatiķus. Par to varat būt droši, ka, ja mūsu stunda būs klāt, viss būs nokārtots līdz pēdējam sīkumam. Un pat ja tas būtu šovakar, mēs it nebūt neapjuktu.

Izšķirošais ir tas, vai mēs protam iemantot jūsu un visas latviešu tautas uzticību un paļāvību. Uzticību mūsu mērķu patiesīgumam, paļāvību uz mūsu spējām, saprašanu un izturību. Mēs nevaram sūdzēties, ka līdz šim tās būtu trūkušas.

Kāpēc tas tā ir? Kāpēc mēs spējam to, kas citiem nepadevās? Tāpec, ka mēs esam uzminējušī mūsu tautas dvēseles tieksmes, esam sadzirdējuši viņas sirds pukstienus. Mēs neesam kaut kas atsevišķs, mēs esam visu latviešu brīvības cīnītāju tiešie pēcteči. 1905. gada cīnītāji, strēlnieki, brivības cīnītāji mums ir nolīdzinājuši ceļu. Mēs viņu darbu turpinām un aiz mums nāk jaunas latviešu paaudzes leģioni.

Tā kā mēs cīnāmies, tā 12 gadus neviens nav cīnījies, tā kā mēs strādājam, tā neviens nav strādājis. Mums ir sava iekārta, savas darba metodes un visumā mūsu organizācija ir iepriekšskola un paraugs latviešu Latvijai.

Šī savdabīgā iekārta, kur spriedelēšanas vietā stāv darbs, vairākuma balsojumu vietā vienvaldība, ir radījušas ieskatus vienā sabiedrības daļā it kā mēs gatavojot varas ceļā grozīt pastāvošo iekārtu. Un lai tas arī ir vieglāki izdarāms nekā daudzi to domā, man jāsaka, ka tādu nodomu mums nav. Mums pietiek ar legālitātes rāmjiem. Mēs labi zinām, ka ne jau varas sajemšanā, bet gan viņas izmantošanā slēpjas labklājības atslēga. Bet, lai to spētu, ir vajadzīgs disciplinēts, pārbaudīts un fanātisks cīņās biedru kadrs visās sadzīves nozarēs. Pie tā veidošanas un komplektēšanas Pērkonkrusts strādā ar lieliem panākumiem un, ja mūsu stunda sitīs, tad ticat, ka viss būs kārtībā.

Tas nenozīmē, ka mēs domājam iestigt ēvolūcijas vienmuļībā. Ja apstākļi prasīs, spersim soļus, par kuriem atbildību uzjēmies vienīgi savas tautas un sirdsapziņas priekšā. Latvijas kerenščina ar oktobra revolūciju nenoslēgsies - par to gādās Pērkonkrusts.

Mēs esam cīņas sākumā. Kas polītikāņiem liktos kā sapņu piepildījums, tas mums maz nozīmē. Un arī tad, ja mūsu pirmie cbb būs norīkoti Saeimā, tad tas nenozīmē neko vairāk, ka mēs varēsim brīvāki strādāt.

Jo mēs ejam uz visu.

Organizātoriski mēs liekam pamatus plašākai tautas kustībai, idejiski mēs krājam spēkus izšķirošam triecienam. Organizātoriski esam paraugs latviešu Latvijai, idejiskā ziņā mūsu cbb krāj spēkus lielai atmaksas stundai.

Mēs nežēlosim nevienu tāpat kā mūsu tauta netika gadusimteņiem žēlota, mēs nevienu netaupīsim tāpat kā sevi netaupām.

Tāpēc mūs tā nīšt un bīstas tie, kuriem no mūsu atmaksas jābīstas. Kam sirdsapziņa mazāk tīra, tie vispirms. Pagājušo gadu ap šo laiku, kad pirmo reizi parādījāmies atklātībā, žīdi bija tie, kas sacēla pret mums pirmo vajāšanas kampaņu. Šā gada martā sociāldēmokrati bija tie, kas nobijās no mūsu spēka un sasniegumiem. Bet pēdējā, augusta mēneša kampaņā, pret mums jau bija pavienojušās visas minoritātes, marksisti un polītiskās partijas.

Viņi nerimsies arī turpmāk, jo citas izejas tiem nav. Bet par velu jau. Mūsu laiks ir klāt.

Un ja mūsu organizācijas plašums un svars man šodien dod tiesību teikt jau dažus vārdus paceltā balsī, tad lai tie būtu: Nāk latviešu Latviju; goda prāts, darbs un taisnība viņā valdīs; Pērkonkrusts to izcīnīs!

Cīņai sveiks!