Uz Hibīniem brauca Gunda, Ģirts, Sandra, Raimis, Agita, Kaspars un Renārs (Runcis tika atstāts mājās).
 Vilcienā lielā vairumā tika patērētas Izbas, tāpēc pasu kontrole tā neskaidri atmiņā palikusi. No rīta jau bijām St-Pēterburgā. Tur neliela ekskursija pa pilsētu.
 Aizbraucām arī līdz jūrai. Runcis (Renārs vēl nebija ieradies) iedzēra riktīgu krievu šampanieti un pazuda. Pēc izmisīgiem meklējumiem viņš tika atrasts esot autobusa pieturā metro gaidījis. Vakarā izbraucam ar Murmanskas vilcienu un tā nokļūstam Imandras stacijā.
 Sākam savu gājienu. Ejam gar upi, ēdam ogas. Vakarā apmetamies plašā ielejā. Apstaigājam apkārtni, notiek cīņas ar Umku.
 No rīta ejam uz 1.pāreju Severnij Čergor. Te Gundai pirmā panika. Kaut kā nokuļamies pa sniegu lejā. Tad caur purvu un nonākam pie tūristu bāzes. Te upe Petreliusa.  Vietējā tante dažus šausmu stāstus izstāsta un mēs ejam tālāk. Ejam uz Umbezera pāreju (2.pāreja). 
Saule cepina, izstaigājam smukas vietas, esam pie Austrum Riščoras pārejas (3.pāreja) stiprs vējš un kaut kāds piemineklis te. Ejam ielejā, ceļam telti. No rīta briesmīgs vējš. Sēžam teltī un svinam Docim kāzas. Šī jau 4.diena kalnos. Pēcpusdienā lienam ārā un ejam.  Brienam pa upēm. Apmetamies uz naktsguļu smukā ieplakā. Raimis ar Kasparu aiziet zābakus žāvēt. Labi piežāvējušies nāk atpakaļ. Nākošā dienā bez somām ejam pa tuvējiem kalniem staigāt. Uzkāpjam līdz Krestovij pārejai (4.pāreja).   Diezgan pabriesmīga. Izdzeram kārtējo kondensēto pienu ar sniegu, kāpjam lejā. No rīta (jau 5.diena kalnos) migla, ejam uz Petreliusa pāreju (5.pāreja). Kaut kā miglā tiekam tai pāri, izejam cauri Ramzaja pārejai (6.pāreja), līst un auksts.   No rīta 7.dienā atkal silts, ejam uz Bezimjannoje pāreju (7.pāreja).  Satiekam Ļiļu. Tā ieved mūs galīgā murgā Gundai kārtējā panika, Renārs gatavs nez ko ar Ļiļu izdarīt. Rokām, kājām trīcot beidzot nokļūstam uz droša pamata. Ejam uz pēdējo 8.pāreju. Tad gar apatītu raktuvēm, esam Kirovskā. Ejam pie Ļiļas uz dzīvokli.  Tur dušā un gulēt. Nākošā dienā braucam uz vilcienu, ar to uz St-Pēterburgu. Vakarā ar vilcienu izbraucam uz Rēzekni.  Rīta pusē esam Rēzeknē!
|
Ļiviņa atmiņas: Tā kā Sandra mani palūdza, un man pašam gribējās sniegt dažas piebildes, radās šis papīrs: HIBĪNU CUNDURI Pirmkārt, priekš manis cundurs jau vispār bija, ka es aizbraucu uz tādiem Hibīniem. Neiegrimstot priekšvēsturē, varu teikt, ka, ja nebūtu braukuši pa Irbi deviņdesmit septītā gada vasarā, tajā pašā laikā, kad Kristovskis minās gar jūras krastu, tad nebūtu arī Hibīnu tajā izpratnē kāda tā ir tagad. Mēs, t.i. Runcis, Raimis, vēl daži aktīvi dzērāji un es ierāpāmies vilcienā Ventspils Rīga, ar Ramas kasti, pilnu ar Piebalgas alu, un satikām Kristovski, kas teica: Laižam uz Hibīniem. Kāda ruņa, es biju ar mieru uzreiz. Otkārt, cundurs bija robeža vilcienā uz Pēterburgu, ko Kristovskis neredzēja (kas guļ tas negrēko), un kad Sandra brēca, Kur ir mana pase?!!?, Raimi, kur tu liki manu pasi!!?!! Pase, protams bija viņai zem spilvena. Treškārt, lieli cunduri bija Pēterburgā. Dzērām alu. Raimis, liels taupītājs būdams, nopirka lētāko, par 4100 rubļiem, kas nākosajā skvērā izrādījās skābs. Nesām atpakaļ, sacīdami, Čto takoje, kisloje pivo?!!? Mums samainīja attaisītu alu!!!!!!! Pēc tam vēlāk, alu sadzērušies, meklējam, kur pačurāt. Protams, jo vairāk vajag, jo mazāk paliek, kur. Tad Raimis mierīgi izlīda caur tādu sētu, ka mēs ar Runci tikai mutes noplātījām!! Vēlāk sēdējām parciņā, dzērām šņabi, un mērcām baltmaizi šņabī, ko barojām putniem. Tajā pašā parciņā no bomžiem, ko pacienāju ar alu (par ko visi bija mēmās šausmās), uzzināju, ka lētu, bet labu šņabi var dabūt, kad veic dve astanovki avtobusom prjamo, a patom na ļevo! Nav svarīgi, ar kādu autobusu. Par to, ka Runcis autobusa pieturā metro gaidīja, jau visi zin, mazāk zināms fakts ir viņa iebīdīšanas balle vilcienā, kas mūs aizveda uz kalniem Ceturtais cundurs bija, kad no rīta, dzerot vīnu, kaimiņiem krieviņiem, kas brauca ar baidarkām uz kādu upi, teicām. A znajeķe, skoļka u nas piva stoit?, Atbilde bija, Znajem, znajem, včera uže razskazivaļi!! Aizbraucot uz Imandras staciju, Runcim iestājās stadija, ka viņš tagad, redz, nedzeršot, un nedzēra arī, maita! Visu laiku kalnos nedzēra, kaut gan manā arhīvā ir bilde, ka dzēra gan, jo balzāmiņš ir rokā!
Kalnos bija dažādi cunduri, Gundas mandrāžas, Agitas apgāšanās no vēja, telts mieta lūšana, ar sekojošu jauna taisīšanu no tuvējā bērza.
Viens no lielākiem bija zābaku žāvēšana. Visu dienu nobriduši pa purvainu ieleju, forsējuši trīs upes, lietum līstot, uzcēlām telti tādā vietā, kur nebija lāgā malkas. Mēs ar Raimi paņēmām vienu nazi, špickas, vienu tušonu, vienu šprotu bundžu, vienu litru, Agitas un savējos zābakus, un Sandrai šņācot, ka nelaidīs Raimi guļammaisā, ja viņš piedzersies, gājām kilometru gar upi uz leju, kur auga egles, tur sakūrām uguni, un pavadījām omulīgu vakaru. Kad pa rasu atnācām galīgā tumsā atpakaļ, tad kājas un zābaki protams bija tikpat slapji, kā iepriekš, ieguvējas bija Agita, kas tika pie sausiem zābakiem, un Sandra, kas varēja gulēt viena pati, kamēr Raimi mēs sasedzām ar džemperiem un jakām.
Nākošajā dienā, kad lija pa čornomu, nolēmām iet tālāk, pa miglu un lietu, un izrādījās, ka man nav paķēries līdzi neviens apģērba gabals, ko varētu lietot pret lietu. Kāds man iedalīja lielu plašķi, ko varēja pārmest arī pār somu, un es vilkos pa lietu un miglu kā ar milzīgu kupri. Tā šķērsojām divas pārejas, Kristovskim stāstot, ka te esot ļoti skaisti skati. Ticējām uz vārda.
No rīta sildījāmies saulītē, un bijām no galamērķa dažu stundu gājiena attālumā, bet, labā laika iekārdināti, un nevēlēdamies tūlīt beigt ceļojumu, nospraudām maršrutu vēl pār divām pārejām. Kad gājām uz pirmo, mēs ar Agitu atrāvāmies no pārējiem, un atsēdāmies atpūsties uz ģeologu būdas paliekām. Es ar acīm skaitīju pārējos, un man iznāca divas Sandras, viena tuvāk, otra krietni tālāk. Kamēr sagaidījām visus, arī tā otra bija klāt, un izrādījās vietējā meitene, vārdā Ļiļa, kas dzinusies pakaļ kādai čehu grupiņai, nav panākusi, nakšņojusi kalnos viena pati bez telts, guļammaisa, ugunskura, un vakariņām. Ļiļa, kā jau bez somas, aizskrēja tālāk pa priekšu, sekojām mēs ar Agitu, un tad pārējie. Nez kādā veidā Ļiļa aizgāja vairāk pa labi, un aizgāja garām pārejai, uz augšu, aizvesdama visus sev līdz, bet mēs ar Agitu aizgajām pareizi, un dabūjām 45 minūtes gaidīt pārējos, kas bija iesprūduši ļoti stāvā vietā. Runcis nonāca lejā ļoti pikts uz Ļiļu, kuras dēļ viņi bija iegājuši bīstamajā vietā. Es šeit nevaru atkārtot, ko tieši viņš solīja izdarīt ar Ļiļu, jo tas nebūtu pieklājīgi.
Tālāk viss ritēja gludi Ļiļa mūs uzņēma savā dzīvoklī, kur mēs pēc izlozes gājām dušā (vienīgi Sandra bija ar mieru iet dušā pēdējā, lai būtu vairāk laika dušoties). Uz septiņiem izdzerot 1 šņabi un 1 vīnu, bijām gatavi un gulējām nost.
Mājā braucot bija labs cundurs vilcienā uz Rēzekni sēdējām draudzīgi pie galdiņa, uz kura dižojās gruzīnu vīna pudeles, un viena aizdomīga liķierene, ko nopirka Raimis. Ieņēmām pa šļuciņai. Te pēkšņi žeļežnodorožnaja miļicija, kas sauc Tak, ņekakova pjanstva, i čtob každij na svaju kojku!! Tā nu mēs klausījām, ha...
|
