Daiļrade (2.daļa)
Ja neesi pietiekoši jucis (-kusi) nelasi!!!
Korpulenta muša svinēja jauno gadu.
Vienaldzīgi smaidīdams muštēviņš cieta badu.
Mušu pāris mita 3-istabu kooperatīvajā dzīvoklī.
Te pēkšņi muša sajuta sāpes žoklī,
Viņa saprata, ka sasniegts ir konsensuss
Un pasniedza vīram šķīvītī ar zelta maliņām skābu gurķi.
Viņš prātīgi aizrādīja, ka mušai jāapmeklē stomatologs.
Var padomāt, ka muša bija tik stulba, ka pati to nesaprata.
Viņa tā arī pateica savam patiesi stulbajam vīram, ko par viņu domā zini, vecais, tev smadzenes ir izčākstējušas!
Dabīgi, ka vecais muštēviņš par šādu nekaunību bija ļoti sašutis, un pie visa tā vēl viņam pārgāja veselīgā apetīte.
Viņš savai sievai paņēm un pateica, ka viņš aizies pasūdzēties Viesturam Melecim par viņu, un Melecis to izmantos savos bioindikatīvajos pētījumos.
Te nu mušai nekas neatlika, kā tikai līdzjūtīgi novērst skatienu no sava jukušā vīra uzpūtīgi lielīgās sejas izteiksmes un uzsaukt tostu par Laimīgu Jauno gadu.
***
Viņam uzdāvināja latu
Viņš no prieka palecās
Viņš atsitās pret griestiem
Viņš pārsita galvu kā olu
Viņu aizveda uz slimnīcu
Viņam izdarīja galvaskausa trepanāciju
Viņš izveseļojās
Viņš aizgāja uz darbu
Viņš visu mūžu strādāja lai samaksātu rēķinu slimnīcā
Dzejolis jukušajiem
Reiz ejot pa slidenu ceļu es paslīdēju un nokritu.
Bet varbūt arī nenokritu.
Iespējams, ka arī nepaslīdēju.
Varbūt tas nebiju es.
Galu galā tas nenotika uz ceļa.
Dabīgi, ka ceļš tik slidens nemaz arī nebija.
Pašsaprotami, ka neviens tur negāja.
Tas vispār nekad nenotika.
Tas bija Nursultans Nazabājevs.
***
Rallijā es gribu braukt!
Tā vien gribas tālē kaukt,
Sanāk tikai pieri raukt
Un ar dūri sienā maukt.
Velns parāvis, kur ir laiva?
Galvu urda doma naiva.
Pēkšņi pārņem vieda doma
Kam man līdzi ceļa soma?
Labāk braukšu tāds, kāds esmu,
Gan jau dabūšu tur kādu ēsmu.
Sēžu vilcienā jo jautrs,
Prāts nebūt vairs nava kautrs.
Tīkliņā man tara grab,
Barontēvi makā čab.
Beidzot nonākam pie upes,
Gāja kaut kur vaļā dropes
Teltis cēlās griezdamās,
Līdzās ugunskuriem sliedamās.
Vakars bija visai īss
Pamodos, jo kājas trīc.
Kādas pēcpusdienas pārdomas
Šodien tādā un tādā datumā, braucot uz fakultāti, es satiku Motoru. Mazliet paņēmām Toni iedzērām, papļāpājām.
Vot, velns, ja Motors tagad neatnāks, tad es braukšu uz kojām un iešu vai nu gulēt vai negulēt, bet, ja viņš atnāks, tad mēs mazliet paņemsim.
Ja es tagad no šitā parka tikšu laukā bez saskarsmēm ar policiju, tad būs baigi forši.
A, bet moška jāaizšauj uz fakultāti kaut ko pamācīties? Labāk nevajag.
Nē. Tūlīt aizmigšu.
Tā, ja tagad es pieceļoties noiešu taisni, es iešu uz fakultāti, abet, ja nē, tad uz kojām. Vot tā!
Tā, esmu airišā. Viss!
