Kā viss sākās.

Nu, Tu jau zini, ka sākumā bija Vārds, tad vēl Šis un Tas, tad 6 dienu akorddarbs ar 7. dienas Sabatu. Pēcāk visvisādi visnotaļ svarīgi, pamācoši, priecīgi, bēdīgi...(ja vēlies, saraksti šeit visus Tev zināmos apzīmētājus – varbūt tas atspoguļos Tev aptveramo Pasaules vēsturi) notikumi.

Tas viss bija tikai GENESIS. Prelūdija Dienai, kad ieraudzīju Viņu.

Tā Diena bija, kā visas citas dienas.

Tikai nebija saules. Nebija lietus. A vispār nebija nekā. Pateicoties kafijas diētai nebiju gulējis nakti. Man šķita, ka atnākusi, atlidojusi, iestājusies iedvesma. Rakstīju. Zīmēju. Spēlēju. Pret rītu sapratu, ka manā istabā nav iedvesmas. Tā, ko iedomājos esam iedvesma, patiesībā bija vēlēšanās iet.

Iet, doties, virzīties – līdzīgas izjūtas mēdz pārņemt vērojot Salvadora Dalī gleznas. Kurp? Tobrīd nebija svarīgi, varbūt uz Sky City. Atcerējos, ka reiz mans kaimiņš, būdams relatīvi skaidrā, teica ka jebkurš ceļš sākas ar pirmo soli, ka jebkuram ceļam ir sākums. Saģērbos un gāju meklēt Ceļa sākumu.

Nebija saules. Nebija sniega. Laternu atspīdumi slapjā asfaltā. Man bija grūti noteikt cik pulkstenis, kaut aptuveni. Pasaule top sirreāla, ja sen neesi gulējis. Cilvēki apkārt neizprotami rosās, norūpējušies steidzas, tas nebeidzas. Bija rīts. Es nokļuvu Rīgas ģeometriskā centra tuvumā un ieraudzīju Viņu.

Notika Viņas klases ekskursija, tautu staigāšana, vai kas tamlīdzīgs. Man par veiksmi, izrādījās, ka tur tanī barā (klasē) bija viens mans sens smilšukastes draugs, tādejādi uzzināju Viņas vārdu –

Elīna.