Ģirts Parfeņenkovs un Dzintars Briedis   

 

Vēstule Karalienei

Darbojas:                    Dziesminieks

                                    Valdniece

                                    Meitenīte

                                    Teicējs

 

1. Skats

Teicējs              Šis stāsts aizsākās, kādā baisā naktī, no rietumiem tuvojās negaisa mākoņi, mežā atdzīvojās koku ēnas, kuras, spokaini locīdamās, iedvesa bailes no nezināmā. Lūk, šādā baismīgā vietā, bija nonācis kāds  ļoti dievbijīgs mūks. Lai nepadotos bailēm, kas tam pa laikam uzmācās, viņš dziedāja. Dziedāja dziesmu Dievam, kuram ticēja.

Dziesminieks

Visvarenais Dievs

Visvarenais Dievs

Tu esi mans valdnieks mūžīgais

Tev pieder it viss

Ko radījis tu

Un arī mans augums laicīgais

Visvarenais Dievs

Visvarenais Dievs

Tu esi mans glābējs mūžīgais

Es  dzīvību savu

Dāvinu Tev

Lai sirdī tu būtu man vienīgais

 

Mūks dziedādams garīgu dziesmu pāriet skatuvi, no otras puses, parādās Valdniece ar Meitenīti.

Valdniece         Žiglāk, žiglāk, kusties taču! Ātri sameklē man vēl  velnarutka sakni! Jau pusnaktī būs klāt tā jaunā grāfiene pēc pasūtītās indes. Zini, viņa un viņas naudas maciņš negribēs gaidīt- jau tā viņas grāfs pārlieku ilgi turas pie dzīvības. Tā kā pasteidzies!

Meitenīte          Es neredzu nekā, ir tik tumšs un  negaiss nāk virsū, es nnn....

Valdniece         Ko?!  Tu uzdrošinies man pretī runāt, ak tā tu man atlīdzini, par to, ka es izvilku tevi no mēslu bedres, kur tevi bija iemetuši tavi jaukie vecāki.....

Meitenīte          Tur kāds ir!

Valdniece         Ko tu tur kurksti, mazā varde?

Meitenīte          Patiešām tur kāds nāk, es dzirdu. Liekas viņš  kaut ko dzied.

Mūka dziedāšana sāk tuvināties.

Valdniece         Patiešām, šoreiz tev taisnība... Manā mežā, šādā laikā, kas gan tas varētu būt. Paslēpjamies!  Es šajos mēness staros gribu viņu apskatīt.

Abas paslēpjas. Mūks dziedādams atkal pāriet skatuvi.

Meitenīte          Tas ir kāds mūks, būs laikam nomaldījies no ceļa.

Valdniece         Vai redzēji cik spēcīgs viņš un skaists, un acu skatienā tam...(Apraujas) Joz žigli tu uz pili un atnes kausu zeltīto un vīna pudeli, kas stāv visaugstākajā plauktā. (Samāksloti) Šķiet viņš būs izslāpis.

Meitenīte aizskrien. Valdniece atkal paslēpjas. Atkal parādās mūks.

 

Dziesminieks       Jā, Dievs, tavi ceļi patiešam ir neizdibināmi. Ko es šeit daru, ko Tu gribi man pateikt ar šo baiso vietu? Un negaiss arī tuvojas, būs patvērums jāmeklē zem kādas koka lapotnes, jo no ļaužu mītnēm te ne miņas. (Grib atsākt dziedāt)

Valdniece         Kas manā mežā tik braši un jauki dzied?

Dziesminieks       Kas jūs esat?

Valdniece         Man pieder šis mežs...un viss kas tajā. Kā jūs te nokļuvāt tik vēlā vakara stundā? 

Dziesminieks       Es, meža valdniec, devos svētceļojumā uz ‘’Patiesības Avotu’’ un nomaldījos šai mežā, šo nakti jau grasījos pavadīt zem kāda koka, bet saki valdniec vai tuvumā nav kāda ļaužu mītne, kur svētceļnieks varētu atpūsties un pārlaist šo nakti baiso un negaisu bargo.

Valdniece         Te tuvumā ir mana pils, kur atradīsi tu sev nakts mītni, un arī paēdināts tiksi.

Dziesminieks       Bet, vai es neapgrūtināšu jūs ar savu klātbūtni?

Valdniece         Ar lielu prieku izpalīdzēšu. Ja tādu godu jūs man izrādīsiet, jo liels gods, pakalpot mūkam svētceļniekam, lai tas atgūtu spēkus tālākam ceļam, tikai mazliet jāuzgaida mana mazā pavadone.

Dziesminieks       Pavadone?

Valdniece         Mana mazā audžumeita. Tā šodien aizgāja uz ciemu un sen jau bija viņai jābūt atpakaļ, bet nez kur aizkavējusies. Uzdziediet, lai mazā meitenīte nepaietu garām!

Dziesminieks      nodzied kaut ko īsu. Parādās meitenīte ar pudeli un kausu

Valdniece         (Laipnā balsī) Kur, mazā palaidniec, tu kavējies, vai atkal tu ar vardēm rotaļājies pie dīķa?  Ielej kausā vīnu un pasniedz šim svētajam mūkam! Un ašāk, mums jānokļūst līdz pilij pirms lietavas ir sākušās!

Dziesminieks       Pateicos.

Valdniece         Šī meitenīte ir bārenīte, es viņu pieņēmu pie sevis kā māsiņu, pasmaidi spulgacīte, zilacīte.

Dziesminieks       Šis dzēriens brīnum salds.

Meitenīte          Tā mīlestības dzira......

Valdniece         Kuš!

Dziesminieks Mana mīlestība ir Dievs, tam pieder mana sirds, tam savu celibātu sargāju un savu miesu ar sievieti neapgānu.

Valdniece         Ha! To vēl redzēsim.

Dziesminieks       Ko?

Valdniece         Es saku, tik svētu un dievbijīgu cilvēku neesmu redzējusi. Tukšojiet šo kausu sausu! Lietus uz papēžiem jau min.

Dziesminieks       Jā, rādiet ceļu, es jums sekošu.

                           Kas ar mani notiek? Galva reibst un pasaule apkārt negantā dejā griežas. Valdniec, tavas acis, tās divas saules, kas uz pazušanu ceļu rāda, divas zelta liesmas, kurās sadegt varu, šīs acis dzintarskaidrās kā maģiski kristāli gūst varu pār mani. Ak Dievs, es viņām pakļauties gribu vairāk kā tev. Kaut šī doma man ir sveša.

 

2. Skats

 

Agrs rīts. Dzirdamas putnu dziesmas. Redzama kāda no pils zālēm, kur atrodas tronis. Tronim blakus atrodas mazs samta spilvens, kuram līdzās tikko modies mūks. Pamošanās.

Teicējs              Kā nopratāt, mūsu dievbijīgais mūks tika padzirdīts ar burvju mīlestības dziru, apreibināts no tās viņš tika ievilināts pilī.

Dziesminieks       Man galvā domas skaidras raisīties negrib, ak Dievs, kā nokļuvis es te un ko es daru šeit. Atceros, divus zeltainus zibeņus no debesīm... Valdnieces acis, kas kā medus kāres ar savu dzidrumu saistīja. Šķiet, ka  noburts tiku es.

Ienāk meitenīte.

Meitenīte          Jauku rītu, kā redzu, mūka kungs jau ir pamodies.

Dziesminieks       Tev arī- labu rītu. Saki man, kā nokļuvu es šeit?

Meitenīte          Valdniece lika labajiem gariem jūs atnest šurp.

Dziesminieks       Saki, vai mani vakar nenobūra?

Meitenīte          Kā redzu, jūs neesat ne žurka, ne krupis. Ja arī jūs nobūra, tad valdniecei bij cits nodoms.

Dziesminieks       Kāds nodoms?

Meitenīte          To pateikt nevaru, jo nezinu - to valdniece man neatklāj... Valdniece nāk!..

Dziesminieks       Kā zini to?

Meitenīte          Pēc vēja stabuļu skaņām, viņa......(Ienāk valdniece) Viņam labpatiktos paēst.

Valdniece         Ko tieši?

Dziesminieks       Ūdeni un mazliet neraudzētas maizes.

Valdniece         Jūs esat pieticīgs, bet šoreiz gan nevajadzētu tādam būt, jūs taču atrodaties manā pilī. (meitenītei) Atnes stirnas cepeti ar olām un ašāk!

Dziesminieks       Paldies, es gavēju.

Valdniece         Tagad taču nav gavēņa laiks.

Dziesminieks       Es svēti nosolījos svētceļojuma laikā nebaudīt ne gabaliņa gaļ...as, acis...tavu acu zelts. Pavēli- es izpildīšu, ko liksi! (Nokrīt ceļos ar rokām aptver Valdnieces kājas un piespiežas klāt, skūpsta roku.)

Valdniece         Ne tik strauji, mūs var kāds pamanīt.

Dziesminieks  Kāds nepazīstams spēks, uz netiklām domām uzvedina mani.

Valdniece         Uz netiklām domām? Kas atšķir tiklību no netiklības, Dievs, morāle? Un kas šīs robežas ir nospraudis- Dievs vai cilvēki paši? Ko tu šajā mirklī jūti?.... Tas, lai ir tikums tavs!

Dziesminieks       No tavas mutes vārdiem, man samulst prāts. Kaut šķita, atbildi es zināju, sirds man saka pretī- tu nezini nekā......(Murmina pie sevis) es būšu tavs kosmoss, tu būsi mans dievs.

Valdniece         Ko tu tur murmini?

Dziesminieks       Man šķiet, ka sienas runā.

Valdniece         Un ko tad tās runā? Es nedzirdu nekā...

Dziesminieks       Tas izklausās pēc dziedājuma dievišķa, kas zvaigznēm līdzi dziedāt liek......

Valdniece         Tad uzdziedi tu man!

Ieskanas mūzika dziesminieks sāk dziedāt.

Dziesminieks    Es būšu tavs kosmoss

Un tu mans dievs.

Es būšu tava gaisma,

Kas no tevis spīd

Es būšu tavi vārdi,

Kurus sacīsi tu.

Kosmiskais sapnis dejoja mūsu sirdīs,

Un vārdi kļuva par būtnēm kas dejo mums apkārt

Es būšu tava telpa,

Bet tu mans laiks.

Es būšu tava elpa,

Kuru pūtīsi tu.

Es būšu tava nāve,

Ko sūtīsi tu.

Tu atradīsi mani un mūsu pasaule taps,

Visu, ko radīsim, tas viss būs labs

 

Valdniece         Lieliski, tu kļūsi par mana galma dziesminieku. Sacerēsi man par godu slavas dziesmas.

Dziesminieks       Bet es taču esmu mū...(Dziesminieka skatiens saduras ar valdnieces acīm) acis, tavas acis, tavu acu dzirksteles krūtis svilina. Liels prieks būt tavā tuvumā un tev noderīgam būt. (Nokrīt ceļos, apskauj kājas, skūpsta roku)

Valdniece         Nu gan rimsties, baudkārais suns!

Dziesminieks       Ko darīt, ja krūtīs ir slāpes, kuras tik tu spēj veldzēt?

Valdniece         Domāju, ka manas pils  vīna pagrabs tev palīdzēt spēs. Tas tevi atvēsinās. Jau tagad dodies turp! (Sauc) Meitenīt, zilacīt, spulgacīt.

Meitenīte          Jā, valdniec, jūs mani saucāt?

Valdniece         Aizved mūsu galma dziesminieku uz vīna pagrabu, viņš vēlas uzzināt- cik labs ir mūsu pazemē vīns.

Dziesminieks                    Vīns?...Pazemē?.....

Meitenīte          Sekojiet aiz manis, dziesminieka kungs!

Dziesminieks       Valdniec, vai tu mani aizraidi prom no sevis. Sirds mana tiek  salauzta un satriekta... (meitenītei) Aizved mani uz pazemi uz pazušanu!.....       

 

3.Skats

Dziesminieks  pagrabā, smagā dzērumā.

Teicējs              Tumsā, ko sevī slēpa pagraba klēpis, mūsu mūkam, kas taga bija kļuvis par dziesminieku, zagts bij saprāts un gadsimti skrēja, kā viens acumirklis. Viņš bija sapratis patiesības cenu, tas viņu pamazām darīja brīvu no burvestības varas.

Dziesminieks       Miegs un vara, klusums un kliedziens, saule un zvaigznes, to visu slēpj pagrabs. Sāpes un raizes, vientulība un vēdergraizes, to visu slēpj tumsas palags. Stunda vai gadsimts, prāts nespēj laiku atšķirt. (Saļimst)

Parādās meitenīte, modina dziesminieku.

Meitenīte          Mostieties! Valdniece jūs aicina pie sevis.

Dziesminieks (Mozdamies) Liesmojoši sārti un dzeltenas ugunspuķes....Mīļā, piedod, - visas manas bultas ir izšautas.

Meitenīte          Mostieties! Valdniece aicina pie sevis uz viesu zāli. Viņa vēlas, lai jūs tai kaut ko uzdziedat.

Dziesminieks       Dīvainas nāves būtnes grib satvert mūs, nu jāliekas būs abiem uz nāvesgultas........Ko? Uzdziedāt? Labi, ved mani pie viņas.....Mīļš, bet lieks melns, bet sniegs.

Meitenīte ņem Dziesminieku pie rokas un aizved.

 

4. skats

Pils viesu zāle valdniece sēž tronī. Ierodas meitenīte ar dziesminieku.

 

Dziesminieks       O! pavēlniec, manas sirds karaliene, es esmu šeit, kā tiku saukts. Man tika pavēstīts, ka vēlaties jūs atkal ieklausīties manas sirds dziesmā?

Valdniece         Jā, mans mīļotais...(klusi) vergs. Man atkal sagribējies ir par dievieti uz mirkli kļūt.

Dziesminieks       Tad klausies nu manā sirdī, kā tā deg:

(Dzied)

                           Sarkanas liesmas un dzeltenas ugunspuķes,

Pāri mums slīdēja dīvainas nāves būtnes.

Mīļā, man piedod, ir izšautas visas bultas,

Tagad būs jāliekas abiem uz nāves gultas.

Prieks un naids.

Skūpsts un vaids.

Skumjš un jauks.

Dzīts un saukts

Augstākās priedes no zibeņiem izvarotas.

Lāpas, ko iedegs, kad apliksim kaklarotas.

Būs mūsu dzīves pie pazemes pienaglotas,

Eņģeļu rokām, kas asinīm aplaimotas.

 

Valdniece         Nelga, tu šurp tiki saukts, bet ne tamdēļ, lai man nāktos klausīties tavos lišķīgajos melos, un gaudošanā.

Dziesminieks       Šeit, valdniec, ir tavs padevīgais kalps, lai uzklausītu tavas pavēles.

Valdniece         Cik ilgi, diedelniek tu taisies žūpot un tukšot pils vīna pagrabus?

Dziesminieks       Kā zināms, tev, manu valdniec, es algas nesaņemu un dziesmas saceru tev. To daru mīlestības vadīts pret tevi. Kaut mīlestības no tevis neredzu, kaut allaž salta esi pret mani. Tu atļāvi ar vīnu alkas pēc tevis dzēst. Un lepojies, ar vīnu savos pagrabos, ka tas man palīdzēt spēs.

Valdniece         Kaut vīna pagrabs plok, tu uzmākties man nepārstāj. Un tavas dziesmas ir par to, kā tava sirds, elles liesmās deg. Ar šādām banalitātēm tu mēģini mani aizkustināt. Patiesībā tu kā dzīvnieks vēlies gūt virsroku pār mani, lai apmierinātu savas iegribas.

Dziesminieks       Es biju mūks, kas savu celibātu sargāja un uzticīgs Dievam bija, pirms tevi valdniec iepazinu. Tevi karalien iemīlēju un savu dvēseli atdevu- elles uguns liesmām. Uz mūžu mokām ziedoju. Līdz ar to Dievu ko pielūdzu, nodevu. Bet redzu, tas viss velti tika darīts.

Valdniece         Jel rimsties, ķēms tu tāds! Ne tam es saucu tevi nelga, lai disputu ar tevi spriestu. Tev uzdevums- sacerēt man slavas dziesmu. Ja pavēli līdz vakaram neizpildīsi, tu tiksi padzīts no pils un manām acīm. Tad tu gan iepazīsi īstas mokas un elle tev šķitīs tīrā Paradīze.

Dziesminieks Tas izklausās pēc draudiem, es redzu- nemīli tu mani, tik savu burvestību varā centies paturēt. Tas spiež no tevis, valdniec, atteikties un bēgt....

Valdniece         No manis neaizbēgt tev mūžam, jo piederi tu man,  jo tikai man pieder tava karstā sirds.

Dziesminieks       Kaut zinu prom no tevis esot, es izdzisīšu tā kā lāpa, kas bezdibenī sviesta, es tomēr dodos prom. Bet tava pavēle tiks izpildīta, kaut arī tas būtu pēdējais, ko savā mūžā daru.

Valdniece         (izsmējīgi) Uz kurieni tu taisies bēgt? Ja uz klosteri, tad tevi gaida sārts, jo tagad ķeceris tu esi, bet uz citurieni tev nav kurp iet.

Dziesminieks Es aizeju uz mūžīgajiem mežiem un bezgalīgām balto ziedu pļavām, kur pavasaris nebeidzas nekad...

Valdniece         (Smejoties) Ej vien!.... Bet neaizmirsti, ko solīji! (Meitenītei) Izved šo muļķa lopu pa vārtiem ganībās, tad redzēsi - pret vakaru viņš brēktin brēks, lai atpakaļ pie manis viņu ved!  

Meitenīte ar  Dziesminieku aiziet.

Valdniece         (Nopakaļ) Tev neaizbēgt no manis.

 

5.skats

Teicējs              Dziesminieks aizgāja izmisis un iztukšots, truli skatīdamies. Viņš gāja bez ceļa un mērķa. Ne apmaldījies, ne arī apzinādamies, kur atrodas, viņš klīda ne par ko nelikdamies ne zinis. Skatienu nekas nesaistīja. Viņu pavadīja cilvēkbērns, maza meitenīte, kas dungodama kādu dziesmiņu, lasīja groziņā dažādus savvaļas augus.

 (Parādās Meitenīte, dzied, un vāc dažādus augus, likdama tos groziņā)

Meitenīte (Dzied)

Ieraugi brīnumu- atver acis,

Diezgan tu esi jau pelnos smacis.

Ieraugi brīnumu- atver acis,

Diezgan tu esi jau rūgtu lacis

                          

Dziesmai skanot, dziesminieks, nekā nemanīdams apsēžas uz zemes un skatās vienā punktā, viņam klāt, dziedādama piedejo meitenīte.

Dziesminieks       Ko tu uz mani skaties?

Meitenīte          Kaut acis tev ir skumjas, tu izskaties smieklīgs.

Dziesminieks       Nu tad smejies.

Meitenīte          Neturi uz mani ļaunu prātu, es nevēlos tevi sāpināt un piedod man, ja sanācis tas ir. Dod zīmi, ka piedevi tu man, ar smaidu vienu.

(Dziesminieks pasmaida)

Meitenīte          Saki, kas tavu prātu un sirdi nomāc?

Dziesminieks Es mīlestībā tapu atraidīts, tik ceļš mans līdzgaitnieks, ar mani kopā palicis, bet tu par jaunu, lai spētu saprast to.

Meitenīte          Patiesi, esmu jauna, bet nav man aizliegts just un domāt, ja melotu, man acis nāktos slēpt no tava skatiena.

Dziesminieks Mans Dievs, kā agrāk nebiju es manījis tavas debesskaidrās acis un sirdspatieso smaidu, kas manu sirdi dziedina, ko redzot dvēsele man dzied.

Meitenīte          Ne vienmēr saprotu, ko jūs pieaugušie par mīlestību sauciet, bet spēju atšķirt, kas ir balts un kas ir melns.

Dziesminieks       Es tiešām nesaprotu it nekā. Jel saki lūdzu, kas ir šis noslēpumainais spēks, kas mani pie tavas pavēlnieces tur un nelaiž vaļā un tiešām, kā tā paredzēja, spiež atkal atgriezties?

Meitenīte          Izskatās, tev vienkārši ir bail no tā, ka kļūsi brīvs un nebūs vairs neviena, kas pavēl tev.  Tad jādomā būs pašam uz kuru pusi iet un kuru mīlēt.

Dziesminieks       Šķiet, taisnība tev būs, es tiešām baidos. Vai tiešām viņas acu spēks ir paslēpts manī pašā? Man tiešām bail no tukšuma, kas radīsies, ja aizmirsīšu viņu. Vai vari pateikt, kā man brīvam kļūt?

Meitenīte          Pasmaržo šo ziedu! Paskaties apkārt- it visur tev atradīsies draugi, kas mīl tevi tāpat, kas nevēlas lai kļūtu tu par viņu vergu...

(Dzied)

                           Paskaties apkārt - visur ir cilvēki,

                           Tu esi atnācis viņiem par prieku.

                           Paskaties apkārt - it visur ir draugi,

                           Nebūs tev jābaidās ienaidnieku.

Ieraugi brīnumu- atver acis,

Diezgan tu esi jau pelnos smacis.

Ieraugi brīnumu- atver acis,

Diezgan tu esi jau rūgtu lacis

                           Tu biji noskumis, tu biji lieks,

                           Tagad to aizmirsti - tagad ir prieks!

                           Lai sirds stāv vaļā, agrāk ko slēdzi,

                           Esi tu vajadzīgs katram, ko redzi.

 

Dziesminieks       Tu gudrāka par mani, es tā biju aizrāvies ar to, ko jūtu, ka vairs nespēju atšķirt, kas īsti ir balts un melns. Tavi teiktie vārdi, ir kā baušļi mani, kam paklausot, man krūtīs uzplaukst prieks.

Meitenīte          Tad dzen no sevis skumjas, lai tevī mājo prieks un cerība, kas pilna mīlestības.

Dziesminieks Tu jau steidzies prom?

Meitenīte          Jā, mani valdniece jau gaida. Vai nāksi līdz uz pili, vai paliksi tepat?

Dziesminieks Pie viņas atpakaļ vairs neatgriezīšos, bet lūdzu tevi - pagaidi mazliet, man šis tas valdniecei ir jāuzraksta. (raksta un deklamē) Es ticu, ka reiz satikšos ar viņu un izkusīs tavs nāvesbaltais sniegs....... Es doto vārdu turēju, nodod šo te valdniecei.

Meitenīte          Tiks izpildīts, dziesminiek.

Dziesminieks       Paldies tev mazā. Kaut tikšanās brīdis bija īss, tas manī vieš cerības un ticību mīlestības varai, kaut šķiršanās jau pa pēdām seko. Tas manus spārnus neaplauž.

Meitenīte skrien prom, Dziesminieks sauc nopakaļ:

Dziesminieks       Vēl apstājies mazliet un saki, kamdēļ tu pie viņas turies? Pret tevi arī viņa izturas kā pret verdzeni.

Meitenīte          Lai arī viņa sit un lamā mani, man tomēr maizes garoziņa tiek. Es esmu pavisam viena šajā pasaulē, man tiešām citur nav kur iet.

Dziesminieks       Vai negribi nākt līdz, pa pasauli šo klejot  un pilsētās kas pilnas ļaužu un sev pelnīt maizi tur ar savām dziesmām?

Meitenīte          Man tomēr tava vēstule ir pavēlniecei jāaiznes.

 

6.skats

                           Stāv valdniece, pienāk meitenīte, pasniedz vēstuli.

Valdniece         Kur kavējies? No kā tā ir?

Meitenīte          Šo lika man nodot dziesminieks.

Valdniece         Tātad no tā diedelnieka, viņš tomēr neatgriezās? Nevar būt! (lasa)

: ‘’Šaha Karalienei-

Ak, valdniec,  varenā un skaistā-

Man tavas stiprās rokas nevajag

Un pavēles, ko tavas stingrās lūpas teic.

Jel paliec vien un valdi impērijā savā,

Ko savā nežēlībā sagrābi tu sev!”

 

Valdniece                 Bezkaunīgais suns, kā viņš uzdrošinās?

 

Valdniece sašutumā saplosa vēstuli. Pēkšņi parādās Dziesminieks un sāk dziedāt

Dziesminieks                   Ak, valdniec,  varenā un skaistā-

Man tavas stiprās rokas nevajag.

Un pavēles, ko tavas stingrās lūpas teic.

Jel paliec vien un valdi impērijā savā,

Ko savā nežēlībā sagrābi tu sev!

Es aizeju uz mūžīgajiem mežiem

Un bezgalīgām balto ziedu pļavām,

Kur pavasaris nebeidzas nekad.

 

Mans dievs ir meitenīte maza-

Ar debesskaidrām acīm

Un sirdspatiesu smaidu,

Ko redzot dvēsele man dzied.

Tās teiktie vārdi- baušļi mani,

Kam paklausot, man krūtīs uzplaukst prieks.

Es ticu, ka reiz sastapšos ar viņu

Un izkusīs tavs nāvesbaltais sniegs.

 

Paņem meitenīti aiz rokas un abi aiziet.

 

Epilogs

Teicējs              Jūs redzējāt paši savām acīm, kā dievbijīgs mūks kļuva par dziesminieku, nelaimīgu mīlētāju un visbeidzot par klaidoni, un kādai mazai meitenītei izdevās viest viņam ticību mīlestībai. Ka ir kas vairāk par ārišķā skaistuma burvību. Tā ir dvēsele, labs un mīļš vārds, glāsts. Ko var dot katrs, bet tas ir tikai tad iedarbīgs, kad nāk no patiesa sirds siltuma. Tas var dzēst visas pasaules sāpes, kas nesušas ciešanas un izmisumu. Ja arī kādu mīlat, tas nenozīmē ka tam jāpieder jums, jo ar mīlestību jūs pierādiet piederību tam ko mīlat. Mīliet viens otru, bez aizspriedumiem un esiet laimīgi!